Spāres - Odonata Šīs kukaiņu kārtas pārstāvji ir lieli vai vidēji lieli kukaiņi. Latvijā sastopamajām sugām ķermenis ir 2 – 8 cm garš. Savukārt spāru senči bijuši ievērojami lielāki. Tā paleozoja ēras akmeņogļu periodā pirms apmēram 250 miljoniem gadu dzīvojušā paleodiktioptera spārnu plētums sasniedza 90 centimetrus. Spāres galvenokārt uzturas ūdeņu tuvumā, tomēr spēj pārvarēt arī lielākus attālumus, tāpēc nereti lielā skaitā novērojamas mežmalās, ceļmalās u.c. Aktīvas lielākoties siltās un saulainās dienās. Gan pieaugušās spāres, gan spāru kāpuri ir plēsīgi. Pieaugušās spāres barojas ar dažādiem kukaiņiem – odiem, mušām, tauriņiem, kurus ķer lidojumā. Dažkārt starp spārēm novērojams arī kanibālisms. Spāru kāpuri pārtiek no ūdenskukaiņiem un nereti uzbrūk arī zivju mazuļiem. Savukārt tie ir zivju un ūdensputnu barība. Arī pieaugušās spāres ķer putni, piemēram, piekūni, dzeltenās cielavas un mājas strazdi. Spāres var būt arī vistās parazitējoša sūcējtārpa starpsaimnieks (tā rezultātā vistas dēj bezčaumalainas olas un var pat nobeigties).
Pasaulē zināmas ~ 5000 spāru sugas, bet Latvijā konstatētas 54 sugas. Trīspadsmit sugas iekļautas LSG, bet 15 – MK aizsargājamo sugu sarakstā. Zaļā upjuspāre Ophiogomphus cecilia un spilgtā purvuspāre Leucorrhinia pectoralis iekļautas arī EP Sugu un biotopu direktīvas II pielikumā.
Pasaulē zināmas ~ 5000 spāru sugas, bet Latvijā konstatētas 54 sugas. Trīspadsmit sugas iekļautas LSG, bet 15 – MK aizsargājamo sugu sarakstā. Zaļā upjuspāre Ophiogomphus cecilia un spilgtā purvuspāre Leucorrhinia pectoralis iekļautas arī EP Sugu un biotopu direktīvas II pielikumā.
Spāres jeb spāru kārta (Odonata) ir liela izmēra kukaiņu klases (Insecta) kārta, kas apvieno vienādspārnu spāres (Zygoptera), dažādspārnu spāres (Anisoptera) un epiofebiopteras (Epiophlebioptera).
Spāru kārtā ir apmēram 5900 sugas,[1] kas iedalītas 31 dzimtā. Latvijā sastopamas 59 spāru sugas, bet iespējams to skaits ir lielāks.[2] Pasaules Apdraudēto dzīvnieku Sarkanajā sarakstā jau 1990. gadā bija ierakstītas aptuveni 140 spāru sugas, no kurām 5 sastopamas arī Latvijā. No tām Latvijas Sarkanajā grāmatā uzņemtas 3 sugas - zaļā dižspāre (Aeshna viridis), zaļā upjuspāre (Ophiogomphus cecilia) un dzeltenkāju upjuspāre (Gomphus flavipes), bet izlaistas 2 sugas - raibgalvas purvuspāre (Leucorrhinia albifrons) un resnvēdera purvuspāre (Leucorrhinia caudalis), jo Latvijā tās pagaidām nav apdraudētas. Kopumā Latvijas Sarkanajā grāmatā ir 17 sugas.[3] Vēl dažas reti sastopamas spāres ir ziemeļu krāšņspāre (Coenagrion concinnum), zilganā krāšņspāre (Coenagrion vernale) un ziemeļu smaragdspāre (Somatochlora arctica).
Zinātniskais nosaukums Odonata atvasināts no grieķu vārda odontos (οδόντoς), kas latviski nozīmē zobs, tādējādi atspoguļojot faktu, ka spārēm ir zobi.[4]
Satura rādītājs
Spāres raksturo slaids ķermenis, liela, kustīga galva, ar labi attīstītām fasetacīm un grauzējtipa mutes orgānu, spēcīgas, paresninātas krūtis, divi pāri labi attīstītu plēvveida spārnu un stabveida vēders.[6] Galva parasti platāka nekā krūtis, kustīgi savienota ar sīkajām priekškrūtīm. Acis uzkrītoši lielas, šķirtas vai saskarīgas. Lielās acis un kustīgā galva noder orientējoties lidojot un noskatot medījumu. Pie labi attīstītajām, saplūdušajām viduskrūtīm un pakaļkrūtīm piestiprinās divi pāri bagātīgi dzīslotu, caurspīdīgu spārnu, kas reizēm ir ar tumšiem, retāk ar dzelteniem plankumiem. Tikai zilspāru ģints (Calopteryx) spārēm ir viscaur zili, zaļgani vai pelēcīgi spārni.
Lielās spāres no dažādspārņu apakškārtas (Anisoptera) ir ļoti labas lidotājas, kuru ātrums pat īpaši nesteidzoties sasniedz 25 - 35 km/stundā. Izmantojot gaisa strāvas, tās bieži vien dodas ilgstošos planējošos medīšanas lidojumos. Latvijā ļoti bieži sastopamo četrplankumu ceļotājspāru (Libellula quadrimaculata) bari retumis dodas tālos lidojumos. Sīkākās spāres no vienādspārņu apakškārtas (Zygoptera) lido lēnāk. Turklāt zilspāres lido it kā mētādamās, atgādinot dienastauriņus.
Dzīves veids Zaļās upjuspāres (Ophiogomphus cecilia) kāpuri dzīvo tikai tīros, tekošos ūdeņos Spāres ir plēsīgas (zoofāgas), kas pārtiek no citiem dzīvniekiem. Pieaugušās spāres lidojot medī citus kukaiņus: vai nu ķer lielākus lidojošus kukaiņus vai no augiem "nolasa" sīkos kukainīšus. Spāru kāpuri pārtiek no citu kukaiņu kāpuriem, sīkiem vēžveidīgajiem, posmtārpiem, zivju mazuļiem.
Spāru kāpuri dzīvo visdažādākās ūdenstilpēs: ezeros, dīķos, bedrēs, lielos grāvjos, upēs. Upjuspāru dzimtas (Gomphidae) sugu kāpuri mitinās tikai tīrās upēs. Tekošos ūdeņos Latvijā sastopamas vēl citas sugas: strautuspāre, upju zilspāre, strauta zilspāre un platkājspāre. Latvijā kopumā ir 8 sugas, kas raksturīgas tekošiem ūdeņiem. Tās parasti cilvēku saimnieciskās darbības dēļ ir visvairāk apdraudētās sugas. Stāvošo ūdeņu spāres bieži mitinās arī lēni tekošās upēs. Dažas, it īpaši purvuspāru ģints (Leucorrhinia) sugas dzīvo stipri aizaugušās, purvainās ūdenstilpēs, pat tipiskos brūnos kūdraspurvu ūdeņos.
Spāru pētniecība Latvijā Pirmās ziņas par Latvijas spārēm publicētas jau 18. gadsimta otrajā pusē, kad Latvijas dzīvās dabas izpētes pamatlicējs J. B. Fišers (1778, 1791) nosauca 10 sugas. Pēc aptuveni 100 gadiem reģistrēto sugu skaits sasniedza 26. Pirmo lielo un visai pilnīgo darbu par Latvijas spārēm 1942. gadā publicēja zoologs un hidrobiologs B. Bērziņš, kas pasaulē plaši pazīstams kā virpotāju (Rotatoria) speciālists. Šajā rakstā minētas 47 sugas, un tas uzlūkojams par Latvijas spāru faunas pamatdarbu. Periodā starp 1943. un 1997. gadu vairākus darbus par spārēm publicējis Zandis Spuris.
Spāru kārtā ir apmēram 5900 sugas,[1] kas iedalītas 31 dzimtā. Latvijā sastopamas 59 spāru sugas, bet iespējams to skaits ir lielāks.[2] Pasaules Apdraudēto dzīvnieku Sarkanajā sarakstā jau 1990. gadā bija ierakstītas aptuveni 140 spāru sugas, no kurām 5 sastopamas arī Latvijā. No tām Latvijas Sarkanajā grāmatā uzņemtas 3 sugas - zaļā dižspāre (Aeshna viridis), zaļā upjuspāre (Ophiogomphus cecilia) un dzeltenkāju upjuspāre (Gomphus flavipes), bet izlaistas 2 sugas - raibgalvas purvuspāre (Leucorrhinia albifrons) un resnvēdera purvuspāre (Leucorrhinia caudalis), jo Latvijā tās pagaidām nav apdraudētas. Kopumā Latvijas Sarkanajā grāmatā ir 17 sugas.[3] Vēl dažas reti sastopamas spāres ir ziemeļu krāšņspāre (Coenagrion concinnum), zilganā krāšņspāre (Coenagrion vernale) un ziemeļu smaragdspāre (Somatochlora arctica).
Zinātniskais nosaukums Odonata atvasināts no grieķu vārda odontos (οδόντoς), kas latviski nozīmē zobs, tādējādi atspoguļojot faktu, ka spārēm ir zobi.[4]
Satura rādītājs
- 1 Izskats un īpašības
- 2 Dzīves veids
- 3 Spāru pētniecība Latvijā
- 4 Klasifikācija
- 5 Atsauces
- 6 Ārējās saites
Spāres raksturo slaids ķermenis, liela, kustīga galva, ar labi attīstītām fasetacīm un grauzējtipa mutes orgānu, spēcīgas, paresninātas krūtis, divi pāri labi attīstītu plēvveida spārnu un stabveida vēders.[6] Galva parasti platāka nekā krūtis, kustīgi savienota ar sīkajām priekškrūtīm. Acis uzkrītoši lielas, šķirtas vai saskarīgas. Lielās acis un kustīgā galva noder orientējoties lidojot un noskatot medījumu. Pie labi attīstītajām, saplūdušajām viduskrūtīm un pakaļkrūtīm piestiprinās divi pāri bagātīgi dzīslotu, caurspīdīgu spārnu, kas reizēm ir ar tumšiem, retāk ar dzelteniem plankumiem. Tikai zilspāru ģints (Calopteryx) spārēm ir viscaur zili, zaļgani vai pelēcīgi spārni.
Lielās spāres no dažādspārņu apakškārtas (Anisoptera) ir ļoti labas lidotājas, kuru ātrums pat īpaši nesteidzoties sasniedz 25 - 35 km/stundā. Izmantojot gaisa strāvas, tās bieži vien dodas ilgstošos planējošos medīšanas lidojumos. Latvijā ļoti bieži sastopamo četrplankumu ceļotājspāru (Libellula quadrimaculata) bari retumis dodas tālos lidojumos. Sīkākās spāres no vienādspārņu apakškārtas (Zygoptera) lido lēnāk. Turklāt zilspāres lido it kā mētādamās, atgādinot dienastauriņus.
Dzīves veids Zaļās upjuspāres (Ophiogomphus cecilia) kāpuri dzīvo tikai tīros, tekošos ūdeņos Spāres ir plēsīgas (zoofāgas), kas pārtiek no citiem dzīvniekiem. Pieaugušās spāres lidojot medī citus kukaiņus: vai nu ķer lielākus lidojošus kukaiņus vai no augiem "nolasa" sīkos kukainīšus. Spāru kāpuri pārtiek no citu kukaiņu kāpuriem, sīkiem vēžveidīgajiem, posmtārpiem, zivju mazuļiem.
Spāru kāpuri dzīvo visdažādākās ūdenstilpēs: ezeros, dīķos, bedrēs, lielos grāvjos, upēs. Upjuspāru dzimtas (Gomphidae) sugu kāpuri mitinās tikai tīrās upēs. Tekošos ūdeņos Latvijā sastopamas vēl citas sugas: strautuspāre, upju zilspāre, strauta zilspāre un platkājspāre. Latvijā kopumā ir 8 sugas, kas raksturīgas tekošiem ūdeņiem. Tās parasti cilvēku saimnieciskās darbības dēļ ir visvairāk apdraudētās sugas. Stāvošo ūdeņu spāres bieži mitinās arī lēni tekošās upēs. Dažas, it īpaši purvuspāru ģints (Leucorrhinia) sugas dzīvo stipri aizaugušās, purvainās ūdenstilpēs, pat tipiskos brūnos kūdraspurvu ūdeņos.
Spāru pētniecība Latvijā Pirmās ziņas par Latvijas spārēm publicētas jau 18. gadsimta otrajā pusē, kad Latvijas dzīvās dabas izpētes pamatlicējs J. B. Fišers (1778, 1791) nosauca 10 sugas. Pēc aptuveni 100 gadiem reģistrēto sugu skaits sasniedza 26. Pirmo lielo un visai pilnīgo darbu par Latvijas spārēm 1942. gadā publicēja zoologs un hidrobiologs B. Bērziņš, kas pasaulē plaši pazīstams kā virpotāju (Rotatoria) speciālists. Šajā rakstā minētas 47 sugas, un tas uzlūkojams par Latvijas spāru faunas pamatdarbu. Periodā starp 1943. un 1997. gadu vairākus darbus par spārēm publicējis Zandis Spuris.
